Iekšzemes kopprodukts kā ekonomikas attīstības indikators

Gan katram, kas ir studējis makroekonomiku, gan katrs cilvēks, kas kaut nedaudz seko masu informācijas līdzekļos atspoguļotajām problemātikai un valsts dzīvei, ir dzzirdējis terminu "iekšzemes kopprodukts". Bet vai visi zina, ko sevī ietver IKP? Galvenokārt iekšzemes kopprodukts ir informācijas avots par konkrētu valsti. Tas palīdz salīdzināt dažādas valstis savā starpā un sniedz plašu informāciju par valsts ekonomisko situāciju. Tādēl ir svarīgi, kā IKP veidojas un kā to var izmantot.

Iekšzemes kopprodukts ir kādas valsts saražoto preču un pakalpojumu kopējā vērtība noteiktā laika periodā. Apprēķinot IKP, tajā ietver tikai ražošanas un pakalpojumu sniegšanas procesā pievienoto vērtību, tam pieskaitot produktu nodokļus un atskaitot ssubsīdijas. Tā rezultātā iegūst summu, ko sabiedrība var lietot savu vajadzību apmierināšanai un uzkrājumu veidošanai. Arī Latvija nav nekāds izņēmums gan IKP aprēķināšanā, gan gan izmantošanā. Tuvākajā nākotnē IKP būs vienīgais Latvijas iedzīvotāju vajadzību apmierināšanas avots, ja vien netiks vēl vairāk palielināts ārējais parāds un tādējādi samazināts IKP.

Pasaules praksē izmanto trīs IKP aprēķināšanas metodes. īssumā tās varētu raksturot kā:

ienākumu metode -       IKP veido ienākumu no darba, rentes, uzņēmējdarbības peļņas un krājumu izmaiņu summu;

izdevvumu metode -     summē personiskā patēriņa, investīciju, valdības izdevumus, tīrā eksporta un krājumu izmaiņas;

pievienotās vērtības metode - aprēķina, summējot tautsaimniecības nozarēs ražošanas un pakalpojumu sniegšanas procesā pievienotās vērtības.

Katra no augstākminētajām metodēm dod iespēju daudzpusīgi analizēt valsts ekonomiku un tās attīstības tendences, bet pievienotās vērtības metode dod iespēju saskatīt saistības starp IKP dinamiku un tautsaimniecību nozaru struktūrizmaiņu, kas daudzos gadījumos ir ārkārtīgi nozīmīgi.

Ja IKP izsaka naudas veidā, tad tas atspoguļo valsts ekonomikas attīstības līmeni konkrētajā laika periodā. SAlīdzinot vairākus šādus periodus, ir iespējams izsekot valsts ekonomikas attīstībai un noskaidrot, vai valsts pilda savas ekonomiskās politikas uzdevumus. Kā zināms, valdībai ar IKP palīdzību ir jānodrošina iedzīvtāju labklājība un tās izaugsme laikā. Tātad, IKP dinamika parāda, cik efektīva ir valsts savu pienākumu pildīšanā. Ja dinamika ir negatīva, tas nozīmē, ka valsts nespēj pildīt svus pienākumus vai valsti piemeklējušas nozīmīgas dabas vai cita veida katastrofas.

Lai salīdzinātu dažādu valstu ekonomikas līmeni, izmanto IKP. Tā kā dažādās valstīs iedzīvotāju skaits ir dažāds un to spējas saražot produkciju līdz ar to atšķiras, tad, lai varētu salīdzināt dažādas valstis, katras valsts IKP izdala ar tās iedzīvotāju skaitu. Līdz ar to iegūst valstu ekonomisko potenciālu starptautiski salīdzānāms mērvienībās, bet, tā kā parasti katra valsts aprēķina savu IKP nacionālajā valūtā, tad tas ir jāpārrēķina vienotā valūtā - USD vai var izmantot paritāti (tā ir precīzāka, bet daudz darbietilpīgāka). Aprēķinot IKP USD, ir kāds trūkums - rezultāts ir atkarīgs no mainīgā valūtas kursa.

IKP Latvijā un dažās ES un postsociālisma valstīs uz vienu iedz. 1995.g.
VALSTIS	USD, pēc maiņas kursa
	USD	%, ES = 100,0
Latvija	1768	7,9
Lietuva	1607	7,2
Igaunija	2447	10,9
Polija	3056	13,6
Čehija	4567	20,4
Portugāle	8353	37,3
Grieķija	10930	48,8
Beļģija	26680	119,0
Dānija	33029	147,4
Luksemburga	40937	182,7
Vidēji ES	22411	100,0

Avots: International Financial Statistics, May 1997. International Monetary Fund. Pielikums Latvijas ikmēneša statistikas biļetenam #1/1996

Tabulā redzamas dažu postsociālisma un Eiropas Savienības valstis. ES valstis ir izvēlētas tādējādi, lai atspoguļotu galējās IKP vērtības uz vienu iedzīvotāju Eiropas Savienībā. Kā izrādās, tad 1996. gadā Latvija katastrofāli atpaliek pat no ES valstu viszemākajiem rādītājiem (pat 23 reizes). Latvija atpaliek arī no lielākā vairuma valstu, kas tiecas iestāties ES. Tas ir nozīmīgs šķērslis Latvijas iekļaušanai ES, it sevišķi tādēļ, ka ES attiecīgie dienesti īpašu uzmanību pievērš IKP attīstības dinamikai.

Nepieciešamība palielināt IKP nesaistās tikai ar vēlmi iestāties ES, bet arī ar nepieciešamību atrisināt ekonomiskās politikas galveno uzdevumu, kas ir nodrošināt iedzīvotājiem aaugstu dzīves līmeni. Kādas gan ir Latvijas IKP attīstības tendences no 1990. gada?

Latvija IKP dinamika, 1995.gada vidējās cenās, %
GADI	Viss IKP
	Pret 1990.gadu	Pret iepriekšējo gadu
1990	100,0	102,9
1991	89,6	89,6
1992	58,4	65,1
1993	49,7	85,1
1994	50,0	100,6
1995	49,6	99,2
1996	51,0	102,8

Ekonomiskās izaugsmes tendence

Avots: Latvijas makroekonomikas rādītāji, #2/1997. Ceturkšņa biļetens. Valsts Statistikas komiteja.

Līdz 1993. gadam ilgst periods, kad sabrūk iepriekšējā tautsaimniecība un Latvija nonāk dziļākajā krīzes punktā. Laika posmā no 1994. līdz 1996. gadam ir vērojama stabilizācija, pat neliels IKP pieaugums, kam par daļēju iemeslu kalpo iedzīvotāju skaita samazināšanās Latvijā. šo attīstību var attēlot ekonomiskās aktivitātes cikla shēmas veidā.

Analizējot doto IKP dinamiku no eko,,,,nomiskā cikliskuma viedokļa, Latvija pārdzīvoja krituma un depresijas fāzes, ko vēl vairāk saasināja Latvijas pāreja uz tirgus ekonomiku. Iepriecina fakts, ka neturpinās krituma fāze un IKP līmenis ir stabilizējies, pat nedaudz pieaudzis. Tas vieš cerības, ka Latvija spēs pārvarēt krīzi un sāksies kāpuma fāze.

Salīdzinot Latvijas IKP dinamiku ar citām postsociālisma valstīm, var redzēt, ka mūsu valstī (izņemot Lietuvu ~ 60%) bija pats straujākais kritums, kas sastādīja ~ 50%. Ungārijā un Rumānijā attiecīgais kritums bija ap 20%.

Kā viens no svarīgākajiem faktoriem, kas nosaka Latvijas pietiekami straujo IKP kritumu, ir jāmin nepareizi realizētās reformas un tirgus ekonomika. Kļūdaina bija veco uzņēmumu likvidācija, to vietā neradot jaunus, konkurētspējīgus uzņēmumus.

Galvenās izmaiņas, kas notika pēc pārejas uz tirgus ekonomiku IKP struktūrā, var raksturot kā ražojošu nozaru īpatsvara samazināšanos un apkalpojošā palielināšanos. šādai attiecībai ir tendence tuvoties nozaru proporcijai industriālajās valstīs. Tas daļēji ir izskaaidrojams ar to, ka apkalpojošās nozarēs kritums bija mazāks (ap 20%). Tajā pašā laikā ražojošajās nozarēs lkritums bija ap 65% no 1990. gada IKP vērtības. 1990. gadā rūpniecība un lauksaimniecība deva ap 57,5% no IKP, bet 1996. gadā - vairs tikai 36,5%.

Pakalpojumu nozaru dinamikā vērojams nozīmīgas atšķirības starp dažādiem novirzieniem, bet kopīga tendence ir tā, ka lejupslīde ir apstājusies un sāk palielināties gan katras atsevišķas nozares ieguldījums IKP veidošanā, gan kopējā IKP daļa.

Iekšzemes kopprodukta vēl viena svarīga sastāvdaļa ir nodokļi. Nodokļi ir viens no valsts ekonomiskās politikas realizācijas palīgelementiem. Nodokļi sastāda ievērojamu daļu  valsts budžeta, ar kura palīdzību tiek pārdalīti ievērojama daļa IKP. Taču Lafēra līkne nosaka, ka nodokļu likme nevar būt pārāk liela.

Latvijā pašlaik nodokļiem ir tendence palielināties. Tā rezultātā notiek pārvietošanās pa līkni augšup. Uz doto momentu maksimālā nodokļu koplikme vēl nav sasniegta, jo teorētiski tā ir no 30% līdz 65%. Tomēr Latvijas valdībai ir jāuzmanās ar nodokļu pārmērīgu palielilināšanu ar mērķi palielināt budžeta ieņēmumus, jo tādā gadījumā var samazināties ekonomiskā aktivitāte un budžeta ieņēmumi samazināsies (pie 100% nodokļu likmes budžeta ienākumi ir vienādi ar nulli).

Vēl reālo iekšzemes kopproduktu var ietekmēt pieprasījums. To raksturo šāds modelis.

Kā jau noskaidrojām agrāk, Latvijas ekonomika atrodas depresijas fāzē ar tikko manāmu uzlabojuma tendenci, tādēļ makroekonomikas līdzsvars veidojas ekonomiskās aktivitātēs depresijas fāzē, ko raksturo augsts bezdarba līmenis, zems cenu līmenis un vāji noslogotas ražošanas jaudas.

Ja valdība nolemj stimulēt pieprasījumu, izmantojot stimulējošu fiskālo un monetāro politiku, tad pieaug mājsaimniecību un uzņēmumu rīcībā esošie līdzekļi, tādējādi palielinot pirkumiem un investīcijām tērētās summas. Līdz ar to palielinās pieprasījums un notiek pārbīde no x₁ uz x₂, izraisot arī IKP palielināšanos. Lai apmierinātu pieaugošo pieprasījumu, ir jārada jaunas darbavietas, kas savukārt samazina bezdarbu. Cenu līmenis paliek nemainīgs un inflācija neveidojas, jo visi ražošanas resursi vēl nav izmantoti. šādu modeli vajadzētu izvēlēties arī Latvijas valdībai, lai palielinātu IKP un veicinātu iedzīvotāju labklājības līmeņa pieaugumu.

Noslēgumā varētu minēt, ka, neskatoties pat uz pasaules ekonomiskās krīzes negatīvo ietekmi uz LAtvijas tautsaimniecību, IKP turpina lēnām pieaugt. Rodas iespaids, ka Latvijas valdība ir izvēlējusies lēnu, bet stabilu ekonomikas izaugsmes modeli, lai nepieļautu ekonomikas "pārkaršanu", nacionālās valūtas kursa krišanos un strauju cenu līmeņa celšanos.